Izstāde par valodu, bēgļu gaitām Otrā pasaules kara izskaņā. Izstādes galvenais personāžs – bibliofila Oto Bonga savāktais skaitāmpantu krājums.
Valoda ir kā plastilīns – sasildīts delnās, tas kļūst arvien pakļāvīgāks, to virpinot, mīcot un viļājot rodas gan atpazīstami, gan mīklaini tēli, kurus jauši un nejauši pieskārieni pārveido atkal no jauna. Ir neparasti piedzīvot, kā kāds cits tepat blakus apgūst valodu, kas tev pašai jau tik ierasta, ka kļuvusi neredzama. Tas otrs veido un atveido, pielāgo sev, tā nevilšus iztaustot robežas, uzrādot piemirstus vai nekad nepamanītus sānceļus. Kurā brīdī izteiksmes skaidrība kļūst svarīgāka par spēles prieku? Viens, divi, trīs, vieniņ, uotiņ, teijiņ, meijiņ.
Bēgdami no kara un gaidāmās padomju okupācijas, pārvietoto personu nometnēs Rietumvācijā nokļuva ap 171 000 Latvijas iedzīvotāju. Oto Bongs, kurš līdz ar vācbaltu izceļošanas vilni Latviju bija atstājis 1939. gadā, Vācijā turpināja vākt ar Baltijas pagātni saistītus vēsturiskus materiālus. Apbraukādams vairāk nekā 60 bēgļu nometnes, Bongs savāca unikālu latviešu folkloras krājumu – skaitāmpantus – pierakstot tos kā no bērniem, tā pieaugušajiem un sirmgalvjiem, atzīmējot arī teicēju bērnības vietas, kurās panti skaitīti. Vēlāk pierakstu klades ar skaitāmpantiem kopā ar pārējo apjomīgo krājumu Bongs novēlēja Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.
Bonga krājumā redzams, kā skaitāmpantos pārklājas Latvijas pagalmos un sētās runātās valodas, tai skaitā vācu, leišu, krievu, igauņu, lībiešu, jidišs, arī dažādas latviešu valodas izloksnes. Skaitāmpantus apgūst un padod tālāk mutiski, tāpēc laika gaitā tie pārveidojas, vārdi mainās līdz nepazīšanai vai pantos iekļaujas bērnu pašu izdomāti vārdi.
Etā minā zīben zāben
Morjen zāben mīre
Etā minā sīguldanc
Kričei bāb pīrēgū
Nā skrū rikmar tauriņ
Paklūp mellīt riķī rakī
Ī štrā štra!
(Teicēja Marija Lūsis, dz. 1881. gadā, skaitījusi 8-9 gadu vecumā Vecātes Kārklos (3 km no Vecātes muižas), pierakstīts DP nometnē Iceho, Vācijā)
Noslēpumainība un rotaļāšanās, kas raksturīga skaitāmpantiem, saglabāta arī izstādē. Tā ir pētāma, darbināma, skatāma, klausāma.
Kolektīvskuratore: Zane Zajančkauska, dizainere: Ilze Kalnbērziņa Praz, skaņa un video: Pauls Kvālis, tekstils: Justīne Jakuševa, zīns un ne tikai: Sabīne Moore, vārdi plastilīnā: Ieva Saulīte, Anda Lāce, Kaspars Groševs, darbi kokā: Rūdolfs Janovs, Dzintars Volmanis, grāmatsiešana: Līga LaurenovičaAtbalstītājiValsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, Kultūras pils “Ziemeļblāzma”. Izstāde notiek programmas “Latvijas skolas soma” un Latvijas valsts simtgades ietvaros.PaldiesAlisei Bērziņai, Baņutai Ancānei, DDS drukai un Kristapam Zvirgzdam, Eiženam Freimanim, Gundei Lapiņai, Ievai Lejasmeijerei, Iļam Lenskim, Ilutai Upelniecei, Ilzei Jansonei, Indra Brūverei, Jevgenijam un Anastasijai Sisojeviem, Jolantai Pētersonei, Justīnei Jakuševai, Kārlim Vērpem, Klāvam Kalniņam, Laurai Višķerei, Martai Marnauzai, Kornēlijai Mosānei, Martai Reiziņai, Mārtiņam Krontālam, Matīsam Pētersonam, Paulai Pavlovskai, Reinim Pētersonam, Santai Remerei, Silvijai Pētersonei, Unai Smilgainei, Valtam Ernštreitam, Vitai Kalnbērziņai.FotogrāfijasDidzis Grozds, Kaspars GroševsGads2020